Milagres de Jesus
27 Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs skatījuši Dieva valstību.
28 Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu.
29 Un kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja.
30 Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs.
31 Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.
38 Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja.
39 Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ.
40 Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja.
41 Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām!
42 Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns.
27 Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņam sekoja divi aklie, saukdami un sacīdami: Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!
28 Bet tiklīdz Viņš bija atnācis mājās, aklie piegāja pie Viņa. Un Jēzus sacīja viņiem: Vai jūs ticat, ka es varu jums līdzēt? Tie atbildēja: Jā gan, Kungs!
29 Tad Viņš skāra to acis, sacīdams: Kā jūs ticējāt, tā jums lai notiek!
30 Un viņu acis atvērās; un Jēzus viņiem piekodināja, sacīdams: Lūkojiet, ka neviens to nezinātu!
31 Bet tie aizgājuši godināja Viņu visā tanī apkārtnē.
12 Un notika, kad Viņš bija vienā pilsētā, lūk, kāds cilvēks, kas bija spitālības pilns, ieraudzīja Jēzu, krita uz sava vaiga un lūdza Viņu sacīdams: Kungs, ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt.
13 Un Viņš, roku izstiepis, pieskārās tam, sacīdams: Es gribu, topi šķīstīts! Un tūdaļ spitālība atstāja viņu.
3 Un pie Viņa nāca ar triekas piemeklēto, ko četri nesa.
4 Un kad tie nevarēja aiznest to pie Viņa ļaužu pulku dēļ, tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, atvēruši to, viņi nolaida gultu, kurā gulēja triekas skartais.
5 Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti!
6 Bet tur bija daži no rakstu mācītājiem, kas sēdēja un domāja savās sirdīs:
7 Ko Viņš tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?
8 Jēzus savā garā tūdaļ nomanīja, ka tie sevī tā domāja, un sacīja viņiem: Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs?
9 Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: tavi grēki tev tiek piedoti, vai teikt: celies, ņem savu gultu un staigā?
10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, Viņš sacīja triekas slimajam:
11 Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!
12 Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši.
32 Bet Jēzus, saaicinājis savus mācekļus, sacīja: Man žēl šo ļaužu, jo jau trīs dienas tie palikuši pie manis, un viņiem nav ko ēst. Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai tie ceļā nepagurtu.
33 Un mācekļi sacīja Viņam: No kurienes mums šeit, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik daudz ļaužu?
34 Jēzus jautāja viņiem: Cik jums maizes? Viņi atbildēja: Septiņas un dažas zivtiņas.
35 Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē.
36 Un Viņš, paņēmis septiņas maizes un zivis, izteicis pateicības lūgšanu, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi deva tautai.
37 Un visi ēda un paēda. Un viņi savāca septiņus grozus, pilnus ar pārpalikušajām druskām.
38 Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši cilvēku, neieskaitot bērnus un sievietes.
11 Bet jūs sakāt: Ja kāds sacītu tēvam un mātei: Korban, tas ir: Upura dāvana lai būs tas, kas tev no manis varētu par labu nākt,
12 Tad jūs neļaujat viņam vairs nekā darīt sava tēva un mātes labā,
13 Atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām, ko jūs esat ieveduši. Un daudz šim līdzīga jūs darāt.
14 Un atkal Viņš, pieaicinājis ļaudis, tiem sacīja: Klausieties mani visi un saprotiet!
15 Nekas cilvēku nevar sagānīt, kas no ārienes viņā ieiet, bet kas no cilvēka iziet, tas ir, kas cilvēku apgāna.
30 Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tūdaļ tie pateica Viņam to.
31 Un Viņš piegāja un, paņēmis aiz rokas, piecēla to. Un tūdaļ drudzis viņu atstāja; un tā kalpoja viņiem.
2 Un, lūk, spitālīgais atnācis pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.
3 Jēzus, izstiepis savu roku, pieskārās viņam un sacīja: Es gribu, topi tīrs! Un viņš kļuva tīrs no savas spitālības.
4 Un Jēzus sacīja viņam: Pielūko, ka tu par to nesaki nevienam, bet ej, parādies priesterim un upurē dāvanu, kādu Mozus pavēlējis viņiem par liecību!
1 Bet Viņš, pabeidzis visus savus vārdus tautas pamācībai, iegāja Kafarnaumā.
2 Bet viena virsnieka kalps, kas viņam bija dārgs, gulēja slims pie miršanas.
3 Un viņš, izdzirdis par Jēzu, sūtīja jūdu vecākos, lūgdams Viņu, lai nāk un izdziedina tā kalpu.
4 Un tie, pie Jēzus atnākuši, ļoti Viņu lūdza, sacīdami Viņam: Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari;
5 Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu.
6 Un Jēzus gāja viņiem līdz. Un kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē.
7 Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies.
8 Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un - otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara.
9 To izdzirdis, Jēzus brīnījās, un, griezdamies pie ļaudīm, kas Viņam sekoja, sacīja: Patiesi es jums saku: tik lielu ticību es pat Izraēlī neesmu atradis.
10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.
1 Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur.
2 Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās.
3 Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna.
4 Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi!
5 Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.
6 Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri.
7 Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām.
8 Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa.
9 Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini.
10 Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim.
11 Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.
15 Vakaram iestājoties, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Vieta tuksnešaina, un stunda jau vēla; atlaid ļaudis, lai tie iet miestos iepirkt sev barību!
16 Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst!
17 Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis.
18 Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp!
19 Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm.
20 Un visi ēda un paēda. Un savāca atlieku druskas pilnus divpadsmit grozus.
21 Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.
24 Kad Jāņa sūtītie bija aizgājuši, Viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai vēja šķobītu niedri?
25 Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai mīkstās drānas tērptu cilvēku? Redziet, kas tērpjas dārgās drānās un dzīvo izpriecās, tie ir ķēniņu pilīs.
26 Bet ko jūs izgājāt skatīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: un vairāk nekā pravieti.
27 Šis ir tas, par ko rakstīts: Lūk, es sūtu savu eņģeli Tava vaiga priekšā, kas iepriekš Tevis sagatavos Tev ceļu. (Mal.3,1)
28 Jo es jums saku: Starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka pravieša par Jāni Kristītāju, bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.
29 Un visa tauta un muitnieki, to dzirdēdami, godāja Dieva taisnību un kristījās Jāņa kristībā.
30 Bet farizeji un bauslības pratēji nicināja Dieva gribu par sevi, nesaņemot no viņa kristību.
35 Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi;
36 Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai!
37 Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst.
38 Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis.
39 Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē.
40 Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit.
41 Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem.
42 Un visi ēda un paēda.
43 Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm.
44 Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.
19 Kad viņi divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas bija noairējuši, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un laivai tuvojamies, un viņi izbijās.
20 Bet Viņš tiem sacīja: Es esmu, nebīstieties!
21 Tad tie viņu gribēja uzņemt Viņu laivā, bet laiva tūdaļ sasniedza zemi, kurp tie brauca.
1 Un notika, ka Jēzus iegāja sabatā kāda farizeju priekšnieka namā maizi ēst; un tie Viņu novēroja.
2 Un, lūk, tur bija Viņa priekšā kāds ūdenssērdzīgs cilvēks.
3 Un Jēzus atbildēdams uzrunāja bauslības mācītājus un farizejus, sacīdams: Vai atļauts sabatā dziedināt?
4 Bet viņi klusēja. Tad Viņš, pieskaroties, izdziedināja to un atlaida.
21 Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās.
22 Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars.
23 Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums.
24 Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm.
25 Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man!
26 Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem.
27 Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda.
28 Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela.
24 Un Viņš cēlies aizgāja no turienes uz Tiras un Sidonas apgabalu; un, iegājis kādā namā, Viņš vēlējās, lai neviens to nezinātu; bet Viņš nevarēja palikt apslēpts.
25 Un tūdaļ kāda sieviete, kuras meitiņa bija ļaunā gara apsēsta, izdzirdusi par Viņu, iegāja un krita pie Viņa kājām.
26 Bet šī sieviete bija pagāniete, pēc dzimuma sirofeniķiete. Un tā lūdza Viņu, lai Viņš izdzen ļauno garu no viņas meitas.
27 Viņš tai sacīja: Pagaidi, lai vispirms bērni tiek paēdināti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.
28 Bet tā atbildēja un sacīja Viņam: Jā gan, Kungs, jo arī sunīši ēd zem galda no bērnu druskām.
29 Un Viņš tai sacīja: Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.
30 Un tā, nogājusi savās mājās, atrada meitiņu gultā guļam; un ļaunais gars viņu bija atstājis.
22 Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri.
23 Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās.
24 Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums.
25 Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?
31 Un atkal Viņš, izgājis no Tiras robežām, nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.
32 Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza Viņu, lai Viņš tam uzliek roku.
33 Un Viņš, paņēmis to savrup no ļaudīm, ielika savus pirkstus tā ausīs; un Viņš izspļāvis aizskāra tā mēli.
34 Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās un sacīja tam: Efeta, tas ir: atveries!
35 Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite atraisījās, un viņš runāja pareizi.
36 Un Viņš tiem pavēlēja par to nevienam nesacīt. Bet jo vairāk Viņš liedza, jo vairāk tie sludināja.
37 Un jo vairāk tie brīnījās, sacīdami: Viņš visu labi darījis: kurliem deva dzirdi un mēmiem - spējas runāt.
27 Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs.
28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani!
29 Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī.
30 Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.
31 Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.
32 Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva.
33 Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.
34 Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos.
35 Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās.
22 Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām,
23 Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu!
24 Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu.
1 Pēc tam Jēzus atkal parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Viņš parādījās tā:
2 Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem.
3 Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva.
4 Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus.
5 Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams? Tie atbildēja Viņam: Nav!
6 Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ.
7 Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā.
8 Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu).
9 Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi.
10 Jēzus sacīja viņiem: Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt!
11 Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.
22 Un viņi nonāca Betsaidā; un pie Viņa atveda neredzīgo un lūdza Viņu, lai Viņš tam pieskartos.
23 Un Viņš, paņēmis neredzīgo aiz rokas, izveda to ārpus miesta; ar siekalām apslapinājis viņa acis un uzlicis tam savas rokas, Viņš jautāja, vai viņš ko redzot?
24 Un tas, atvēris acis, sacīja: Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.
25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz tā acīm; un tas sāka redzēt. Un tas kļuva vesels, tā ka visu skaidri redzēja.
26 Un Viņš sūtīja to mājās, sacīdams: Ej savās mājās un, kad ieiesi miestā, nesaki nevienam!
29 Un kad tie izgāja no Jērikas, daudz ļaužu sekoja viņiem.
30 Un, lūk, divi aklie, sēdot ceļmalā, dzirdēja Jēzu garām ejam, un viņi sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!
31 Bet ļaudis apsauca viņus, lai tie klusētu. Bet viņi vēl skaļāk sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!
32 Un Jēzus apstājās, pasauca viņus un sacīja: Ko jūs gribat, lai es jums daru?
33 Tie sacīja Viņam: Kungs, lai atdarās mūsu acis!
34 Bet Jēzum kļuva to žēl. Viņš pieskārās to acīm; un tūdaļ tie redzēja un sekoja Viņam.
6 Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa.
7 Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu.
8 Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās,
9 Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt?
10 Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela.
43 Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt,
44 No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.
45 Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās?
46 Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis.
47 Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela.
48 Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!
10 Un, lūk, tur bija cilvēks ar nokaltušu roku. Lai Viņu apvainotu, tie jautāja Viņam, sacīdami: Vai sabatā atļauts dziedināt?
11 Bet Viņš sacīja tiem: Kurš cilvēks no jums, kam viena avs un tā sabatā iekrīt bedrē, neņemtu un neizvilktu to?
12 Cilvēks ir daudz labāks par avi. Tāpēc arī atļauts sabatā labu darīt.
13 Tad Viņš sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un viņš izstiepa; un tā bija kļuvusi vesela kā otra.
12 Un otrā dienā, kad tie izgāja no Betānijas,Viņš bija izsalcis.
13 Un Viņš, ieraudzījis tālienē vīģes koku, kam bija lapas, gāja, vai tanī ko neatrastu; un Viņš, piegājis pie tā, neatrada nekā, kā tikai lapas, jo vēl nebija vīģu laiks.
14 Un Viņš ierunājās un sacīja tam: Lai ne mūžam neviens no tevis augļus neēd! Un Viņa mācekļi to dzirdēja.
23 Un viņu sinagogā bija nešķīstā gara apsēsts cilvēks; un viņš kliedza,
24 Sacīdams: Kas mums ar Tevi, Jēzu Nācarieti? Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi, Dieva Svētais!
25 Un Jēzus tam piedraudēja, sacīdams: Ciet klusu un izej no šī cilvēka!
26 Un nešķīstais gars, raustīdams viņu un kliegdams stiprā balsī, izgāja no tā.
14 Un kad Viņš atnāca pie ļaudīm, pienāca pie Viņa kāds cilvēks un, Viņa priekšā ceļos nometies, sacīja: Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un tam ļoti jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī.
15 Un es viņu atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie nespēja viņu izdziedināt.
16 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Tu neticīgā un negodīgā cilts, cik ilgi es vēl būšu ar jums? Cik ilgi vēl cietīšu jūs? Atvediet viņu šeit pie manis!
17 Un Jēzus norāja viņu, un ļaunais gars izgāja no tā; un no tās stundas zēns kļuva vesels.
18 Tad mācekļi vieni piegāja pie Jēzus un jautāja: Kāpēc mēs nevarējām to izdzīt?
38 Un, lūk, kāds vīrs ļaudīs kliedza, sacīdams: Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais!
39 Jo, lūk, gars viņu satver; un viņš piepeši kliedz, un tas viņu plosa un grūsta līdz putām, un novārdzinātu vēl negrib atstāt.
40 Un es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to, bet viņi nevarēja.
41 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu? Ved savu dēlu šurp!
42 Un kad viņš nāca, ļaunais gars svaidīja viņu un grūstīja.
43 Bet Jēzus norāja nešķīsto garu un izdziedināja jaunekli, un atdeva viņu tēvam.
2 Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti!
3 Bet, lūk, daži no rakstu mācītājiem paši sevī domāja: Šis zaimo Dievu.
4 Kad Jēzus redzēja to domas, Viņš sacīja: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs?
5 Ko vieglāk pateikt: tavi grēki tev piedoti, vai sacīt: celies un staigā?
6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, - tad Viņš sacīja paralizētajam: Celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!
7 Un viņš cēlās un gāja savās mājās.
20 Un no rīta, garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz saknēm.
21 Un Pēteris atminējies sacīja Viņam: Mācītāj, lūk, vīģes koks, kuru Tu nolādēji, ir nokaltis.
22 Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Ticiet Dievam!
23 Patiesi es jums saku: ja kas sacīs šim kalnam: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka tas notiks, ko viņš saka, tad tas viņam tā notiks.
24 Tāpēc es jums saku: visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks.
25 Un piedodiet, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, ja jums kas ir pret citu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jums jūsu grēkus.
24 Viņš atbildēja: Jā gan! Un kad viņš iegāja namā, to sastapa Jēzus un sacīja: Sīman, kā tev šķiet? No kā zemes ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem dēliem, vai svešiniekiem?
25 Bet viņš atbildēja: No svešiniekiem. Jēzus sacīja viņam: Tātad dēli brīvi.
26 Bet lai mēs viņus neievestu apgrēcībā, ej uz jūru, iemet makšķeri un to zivi, kura pirmā pieķersies, izvelc; un tu, atdarījis tās muti, atradīsi stateru; ņem to un dod viņiem par mani un sevi!
22 Tad atveda pie Viņa ļaunā gara apsēsto, kas bija akls un mēms; un Viņš to izdziedināja tā, ka tas varēja runāt un redzēt.
50 Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51 Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to.
31 Bet Kungs sacīja: Kam lai es pielīdzinu šīs paaudzes ļaudis? Kam viņi līdzīgi?
32 Viņi ir līdzīgi tirgū sēdošiem bērniem, kas savstarpēji sarunājas, sacīdami: Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs neraudājāt.
33 Jo atnāca Jānis Kristītājs: viņš neēd maizi un nedzer vīnu, un jūs sakāt: viņā ir ļaunais gars.
34 Atnāca Cilvēka Dēls: Viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: Lūk, cilvēks, kas ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.
35 Un šo gudrību attaisno visi viņas bērni.
36 Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda.
37 Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļlu;
5 Bet kad Viņš bija iegājis Kafarnaumā, kāds virsnieks piegāja pie Viņa un lūdza Viņu,
6 Sacīdams: Kungs, mans kalps, triekas skarts, guļ mājās un ļoti cieš.
7 Un Jēzus sacīja tam: Es iešu un izdziedināšu viņu.
8 Virsnieks atbildēdams sacīja: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels.
9 Jo arī es esmu cilvēks, pakļauts priekšniecībai. Es saku vienam no maniem padotajiem kareivjiem: ej, un viņš iet; un citam: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara.
10 To dzirdēdams, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: Patiesi es jums saku: tādu ticību Izraēlī es neesmu atradis!
11 Bet es jums saku, ka daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un novietosies ar Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu debesu valstībā.
12 Bet valstības bērni tiks izmesti ārējā tumsā; tur būs raudāšana un zobu griešana.
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: Ej, lai notiek tev, kā tu esi ticējis! Un tanī pat stundā kalps kļuva vesels.
23 Un kad Jēzus atnāca priekšnieka mājā un redzēja stabulnieku un trokšņotāju pūli, Viņš sacīja:
24 Atkāpieties, jo meitiņa nav mirusi, bet guļ! Un tie Viņu izsmēja.
25 Un kad pūlis bija izdzīts, Viņš iegāja un saņēma viņas roku, un meitiņa uzcēlās.
1 Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē.
2 Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks.
3 Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet,
4 Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt.
5 Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem.
6 Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu.
7 Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani!
8 Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!
9 Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz.
10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu.
11 Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars.
12 Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam!
13 Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka.
14 Bet to gani aizbēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis.
35 Bet notika, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds aklais sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36 Un, kad viņš dzirdēja ļaužu pulku garām ejam, tas jautāja, kas tas ir.
37 Bet viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis iet garām.
38 Tad viņš sauca, sacīdams: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
39 Bet tie, kas gāja priekšā, norāja viņu, lai viņš ciestu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
40 Tad Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Un kad tas tuvojās, viņš jautāja tam,
41 Sacīdams: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet viņš sacīja: Kungs, lai es redzu!
42 Un Jēzus sacīja viņam: Topi redzīgs, tava ticība tevi glābusi.
43 Un tūdaļ viņš kļuva redzīgs un, Dievu godinādams, sekoja Viņam. Un visa tauta, to redzēdama, godināja Dievu.
18 Kamēr Viņš to runāja tiem, lūk, kāds priekšnieks atnāca un pielūdza Viņu, sacīdams: Kungs, mana meita tikko nomira, bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos!
19 Un Jēzus uzcēlies sekoja viņam kopā ar saviem mācekļiem.
40 Un kāds spitālīgs atnāca pie Viņa un, ceļos nometies, lūdza Viņu, sacīdams Viņam: Ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt.
41 Bet Jēzus apžēlojās par to; Viņš izstiepa savu roku, pieskārās viņam un sacīja tam: Es gribu, topi šķīsts!
42 Un kad Viņš to pateica, tūdaļ spitālība no tā nozuda; un viņš kļuva tīrs.
11 Un, lūk, sieviete: tai astoņpadsmit gadu bija slimības gars; un viņa bija saliekta un nespēja pat augšup paskatīties.
12 Jēzus, ieraudzījis viņu, pasauca to pie sevis un sacīja tai: Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības.
13 Un Viņš uzlika tai rokas; un tūdaļ tā uzcēlās un godināja Dievu.
37 Un sacēlās liela vētra, un gāza viļņus laivā, tā ka laiva pildījās.
38 Bet Viņš gulēja laivas galā uz spilvena; un tie modināja Viņu un sacīja Viņam: Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?
39 Un uzcēlies, Viņš piedraudēja vējam un sacīja jūrai: Paliec klusu, nomierinies! Un vējš nostājās, un iestājās liels klusums.
40 Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums vēl trūkst ticības? Un viņi ļoti izbijās un jautāja viens otram: Kā tev šķiet, kas Viņš ir, ka Viņam vēji un jūra paklausa?
1 Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars.
2 Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja.
3 Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo.
4 Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.
5 Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru.
6 Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas.
7 Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju!
8 Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni?
9 Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu.
10 Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav.
11 To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega.
12 Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies.
13 Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā.
14 Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris.
25 Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas.
26 Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī.
27 Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm.
28 Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta.
17 Un kur vien tas viņu sagrābj, tas to met zemē, un viņš puto un griež zobus, un sastingst. Un es Taviem mācekļiem sacīju, lai viņi to izdzen, bet viņi nevarēja.
18 Viņš tiem atbildēja un sacīja: Ak, neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs cietīšu? Vediet to pie manis!
19 Un viņi to atveda. Un kad Viņš to redzēja, gars tūdaļ to raustīja; un tas, zemē nokritis, putodamies vārtījās.
20 Un Viņš jautāja tā tēvam: Cik ilgs laiks ir, kamēr tam tā noticis? Un tas atbildēja: No bērnības.
21 Un bieži tas viņu metis ugunī un ūdenī, lai viņu nogalinātu. Bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi un apžēlojies par mums!
22 Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams.
23 Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!
24 Un Jēzus, redzēdams ļaudis sapulcējoties, piedraudēja nešķīstajam garam un sacīja tam: Tu kurlais un mēmais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un vairs tanī neieej!
25 Un tas, kliegdams un stipri viņu raustīdams, izgāja no tā; un viņš kļuva kā mironis, tā ka daudzi sacīja: Viņš ir miris.
26 Bet Jēzus, satvēris viņu aiz rokas, pacēla to; un viņš piecēlās.
27 Un kad Viņš iegāja namā, mācekļi, vienatnē būdami, jautāja Viņam: Kāpēc mēs to nespējām izdzīt?
6 Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats zināja, ko darīs.
7 Filips atbildēja Viņam: Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu.
8 Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam:
9 Šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?
10 Tad Jēzus sacīja: Lieciet ļaudīm novietoties! Bet tanī vietā bija daudz zāles. Tā novietojās skaitā ap peci tūkstoši vīriešu.
11 Bet Jēzus, paņēmis maizi un izsacījis pateicību, izdalīja tiem, kas novietojās, tāpat arī zivis, cik tie vēlējās.
12 Bet kad tie paēda, Viņš sacīja saviem mācekļiem: Salasiet atlikušās druskas, lai tās neiet bojā.
13 Tad viņi savāca un piepildīja divpadsmit grozus druskām, kas no piecām miežu maizēm bija pāri palikušas tiem, kas ēda.
18 Un, lūk, vīri nesa gultā cilvēku, kas bija triekas skarts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā.
19 Un ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida to gultā viņu vidū, Jēzum priekšā.
20 Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!
21 Un rakstu mācītāji un farizeji sāka domāt, sacīdami: Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs?
22 Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs?
23 Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā?
24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!
25 Un tūliņ tas viņu klātbūtnē piecēlās, paņēma gultu, kurā viņš gulēja, un, Dievu godinādams, aizgāja savās mājās.
46 Un tie nonāca Jērikā; un Viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.
47 Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
48 Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!
49 Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!
50 Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.
51 Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: Ko tu gribi, lai es tev daru? Bet aklais sacīja Viņam: Mācītāj, lai es redzu!
52 Bet Jēzus viņam sacīja: Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.
18 Bet rīta agrumā, kad Viņš atgriezās pilsētā, Viņš bija izsalcis.
19 Un Viņš redzēja ceļmalā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt un, nekā tajā neatradis, kā tikai lapas, sacīja: Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.
20 Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta?
21 Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks.
22 Un visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet.
11 Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni.
12 Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm.
13 Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!
14 To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri.
15 Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu,
16 Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis.
17 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi?
18 Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks.
19 Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi!
28 Un kad Viņš ieradās otrā krastā, geraziešu zemē, atsteidzās pie Viņa divi ļaunā gara apsēstie, kas iznāca no kapsētas. Tie bija ļoti mežonīgi, tā ka neviens nevarēja iet pa šo ceļu.
29 Un, lūk, viņi kliedza, sacīdami: Kas mums ar Tevi, Jēzu, Dieva Dēls? Vai Tu atnāci šeit, lai mūs pirms laika mocītu?
30 Bet netālu no viņiem ganījās liels cūku bars.
31 Un ļaunie gari lūdza Viņu, sacīdami: Ja Tu mūs izdzen no šejienes, sūti mūs cūku barā!
32 Un Viņš sacīja: Ejiet! Un tie izgājuši iegāja cūkās; un, lūk, viss ganāmpulks strauji metās no nogāzes jūrā un ūdenī dabūja galu.
33 Gani bēga un, iegājuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par tiem, kas bija ļaunā gara apsēsti.
34 Un, lūk, visa pilsēta izgāja Jēzum pretim un lūdza, ieraudzījuši Viņu, lai Viņš aizietu no to robežām.
1 Pēc tam bija jūdu svētki; un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi.
2 Bet Jeruzalemē bija ar piecām pajumtēm Avju dīķis, kas ebrejiski saucas Betsata.
3 Tanīs gulēja liels daudzums slimnieku, aklo, klibo un izkaltušo, kas gaidīja ūdens sakustēšanos.
4 Bet Kunga eņģelis savulaik nolaidās dīķī; un kas pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa dīķī, tas izveseļojās, lai ar kādu slimību viņš neslimotu.
5 Bet tur bija kāds cilvēks, kas slimoja trīsdesmit astoņus gadus.
6 Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka tas jau ilgu laiku slimo, sacīja viņam: Vai gribi būt vesels?
7 Slimais atbildēja Viņam: Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas, jo, kamēr es aizeju, cits ieiet pirmais.
8 Jēzus sacīja viņam: Celies, ņem savu gultu un staigā.
9 Un tūdaļ šis cilvēks izveseļojās, ņēma savu gultu un staigāja. Bet bija sabata diena.
1 Tanīs dienās, kad daudz ļaužu bija kopā un tiem nebija ko ēst, Viņš, saaicinājis mācekļus, sacīja tiem:
2 Man žēl šo ļaužu, jo, lūk, viņi jau trīs dienas paliek pie manis, un viņiem nav ko ēst.
3 Un ja es tos atlaidīšu mājās neēdušus, tie ceļā nonīks, jo daži no viņiem nākuši no tālienes.
4 Un Viņa mācekļi atbildēja Viņam: Kas šos var paēdināt ar maizi še, tuksnesī?
5 Un Viņš jautāja tiem: Cik jums ir maizes? Tie atbildēja: Septiņas.
6 Un Viņš pavēlēja ļaudīm apmesties zemē. Un, paņēmis septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva tās saviem mācekļiem, lai viņi ceļ priekšā; un viņi cēla tās ļaudīm priekšā.
7 Un viņiem bija nedaudz zivtiņu; un tās Viņš svētīja un pavēlēja celt priekšā.
8 Un viņi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām druskām septiņus grozus.
9 Bet to, kas ēda, bija tūkstoši četri; un tad Viņš tos atlaida.
1 Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.
2 Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus.
3 Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis.
4 Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!
5 Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.
6 Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7 Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.
8 Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!
9 Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši;
10 Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.
11 Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam.
38 Bet Jēzus atstāja sinagogu un aizgāja uz Sīmaņa namu. Bet Sīmaņa sievasmāte slimoja lielā drudzī, un tās dēļ tie Viņu lūdza.
39 Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem.
22 Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri.
23 Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās.
24 Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums.
25 Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?
26 Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai.
1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur atradās cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2 Un tie Viņu uzmanīja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai Viņu apsūdzētu.
3 Un Viņš sacīja cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: Stājies vidū!
4 Un Viņš sacīja tiem: Vai sabatā pienākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? Bet viņi klusēja.
5 Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja un sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa; un viņa roka kļuva vesela.
12 Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā.
13 Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm.
14 Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit!
15 Un viņi tā darīja un novietoja visus.
16 Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā.
17 Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.
49 Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu!
50 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta!
51 Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei.
52 Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ.
53 Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi.
54 Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām!
55 Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst.
56 Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.
32 Kad tie bija aizgājuši, lūk, atnesa vienu mēmu, ļaunā gara apsēstu cilvēku.
33 Kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, bet ļaudis brīnījās, sacīdami: Nekad vēl Izraēlī nav bijusi tāda parādība.
20 Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei.
21 Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.
22 Bet Jēzus, atgriezies un ieraudzījis viņu, sacīja: Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja! Un no šī brīža sieviete kļuva vesela.
25 Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem.
41 Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā,
42 Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
48 Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām.
49 Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza.
50 Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties!
51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās.
46 Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja.
47 Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas.
48 Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.
49 Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris!
50 Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51 Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo.
52 Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.
53 Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams.
54 Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
23 Tad Viņš iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam.
24 Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi parplūdināja laivu, bet Viņš gulēja.
25 Un Viņa mācekļi gāja un modināja Viņu, sacīdami: Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!
26 Un Jēzus saka viņiem: Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie? Tad uzcēlies Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums.
27 Tad ļaudis brīnījās, sacīdami: Kas Viņš ir, jo Viņam vētra un jūra paklausa?
14 Un Viņš izdzina ļauno garu; un tas bija mēms. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
1 Un Jēzus, garām iedams, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs.
2 Un mācekļi jautāja Viņam: Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis?
3 Jēzus atbildēja: Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā.
4 Kamēr ir diena, man jāstrādā Tā darbus, kas mani sūtījis. Nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
5 Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.
6 To teicis, Viņš spļāva zemē un taisīja javu no siekalām, un zieda javu uz viņa acīm,
7 Un sacīja viņam: Ej, mazgājies Siloe (t.i. tulkojumā "sūtītais") dīķī! Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs.
32 Bet Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti; un uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa.
33 Un notika, kad tie gāja no Viņa, ka Pēteris, pats nezinādams, ko runā, sacīja Jēzum: Mācītāj, mums labi šeit; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu un Mozum vienu, un Elijam vienu.